Šajā lekcijā - par to, kā veidojas dramaturģija, ja tā nebalstās uz lugu un stāstījumu. Kā attīstīt materiālu izrādes struktūrā, procesā un žestā? Kāda ir skatītāju pieredze šajā situācijā? Strādājot ar čehu leļļu meistaru tradīcijām, kur materiāls, parasti koks, ir vadošais elements, attīstīsim dramaturģiskās stratēģijas "strādāšanai no materiāla". Pētīsim šīs stratēģijas - ne tikai kā radošo procesu, bet arī kā pamatu dinamiskām attiecībām ar skatītājiem un, visbeidzot, kā veselīgu iespēju radošam dialogam ar vidi.

Dažādās leļļu teātra prakses formas arvien vairāk atdzimst ne tikai laikmetīgajā vizuālajā teātrī, digitālajā, transmediālajā teātrī un/vai citās skatuves mākslas formās, bet arī dažādos laikmetīgos multimediju kontekstos, piemēram, kino, interaktīvās instalācijās, virtuālajā un papildinātajā realitātē, animācijā, datorspēlēs un citur. Šajā lekcijā runāsim par leļļu teātra alternatīvām un plašo kontekstu, kurā leļļu teātra brīnumi negaidīti var dzimt tālu ārpus ierastajām leļļu teātra sienām.

Cirks mūsu apziņā saistāms ar neskaitāmiem stereotipiem, ko veidojusi ne tikai mūsu pieredze, bet arī cirka atspoguļojums kino un literatūrā. Tomēr šis tēls ir ļoti tāls no laikmetīgā cirka realitātes. Kā mainīt tik stipri iesakņojušos priekšstatu par šo mākslas žanru? Vai esošie stereotipi ir šķērslis vai tieši otrādi – palīgs jauna naratīva veidošanā?  Ar šiem jautājumiem Rīgas cirka komanda nodarbojas kopš 2017. gada, kad tika aizsākts darbs pie jaunas cirka mākslas stratēģijas īstenošanas, paredzot konceptuālas pārmaiņas ne tikai infrastruktūrā, bet arī mākslinieciskajā saturā un organizācijas funkcijā. 

Augot ekoloģiskajiem draudiem, aug arī nepieciešamība pēc pārmaiņām kultūras jomā, tostarp skatuves mākslā. Līdz ar to teātrim kā kopīgās iztēles praksei šodien ir jāmeklē atbildes ne tikai uz jautājumu, kas mēs esam, bet arī kur mēs esam, veicinot skatītājā ekoloģisko apzinātību. Lai runātu teātrī par ekoloģiju jeb cilvēka un vides mijattiecībām, nepieciešama arī ētiski radīta un atbildīgi veidota mākslas forma, kura sakņojas ilgtspējas principos. Ekoteātris ir veids, kā runāt ar skatītāju kā saturā, tā formā par šī brīža vides izaicinājumiem, turklāt iekļaujošā veidā. Jo rūpes par vidi ir arī rūpes par pašu cilvēku.
Šis būs stāsts par to, kā teātrī spert pirmos soļus ilgtspējas virzienā, apzinoties savu ekoloģisko pēdu.

Teātris kā droša vieta ikvienam - ko tas īsti nozīmē? Un kā to savienot ar vēlmi būt nevis sterili drošai, bet gan drosmīgi drošai videi? Tādai, kurā skatītāji tiek rosināti iet ārpus komforta zonas un izpētīt jaunas, varbūt pat iepriekš neapzinātas sevis un dzīves daļas. Droša vieta ir nepieciešama drosmīgām lietām - grūtām sarunām, attiecībām, pašizpausmei un zinātkārei. Tāpēc šajā lekcijā runāsim par to, kā savienot drošību un drosmi.

Šajā prezentācijā tiks pētīts, kā ekoloģiski radošus procesus var īstenot tradicionālos un paplašinātos izrādes veidošanas kontekstos. Eko-radošums ir ekoscenogrāfijas pamatkoncepcija, kas mudina teātra māksliniekus domāt tālāk par lineāriem, resursus patērējošiem ražošanas un darbības veidiem, lai apvienotu māksliniecisko inovāciju ar ekoloģisko pārveidi. Balstoties uz virkni pasaules mēroga gadījumu izpēti, mēs pētīsim, kā ekokreativitāti var izmantot visos scenogrāfijas aspektos, tostarp scenogrāfijas, kostīmu, leļļu, gaismu un skaņu dizainā. Šie piemēri un atziņas parādīs iespējas, kā izrāžu veidošanas procesus pārveidot klimata pārmaiņu pasaulē.

Sākotnēji izglītojusies kā performanču dizainere un kostīmu māksliniece, Tanja arvien vairāk strādā starpdisciplināri, sadarbojoties ar ainavu arhitektiem, pilsētvides ekologiem un dārzkopjiem, lai aktualizētu vides jautājumus. Viņas ievērojamākais projekts ir "Dzīvā skatuve" - globāla iniciatīva, kas apvieno telpisko dizainu un dārzkopību un iesaista kopienu, lai radītu pārstrādājamas, bioloģiski noārdāmas, bioloģiski daudzveidīgas un ēdamas pasākumu telpas.

Vārds “piekļūt” nozīmē gan pievirzīties tuvāk, nonākt kādā vietā, gan pakāpeniski, pārvarot grūtības, kaut ko iepazīt vai saprast, gan iegūt otra uzticību. Latvijā joprojām ir daudzas sabiedrības grupas, kam nav “piekļuves” kultūrai visās šajās nozīmēs, un tieši teātris, kurš it kā cenšas veidot dialogu ar sava laika sabiedrību, realitātē ir ilgstoši sarunājies tikai ar izredzētajiem.
Latvijas Jaunais teātra institūts, kas kopš 1995. gada veido arī Starptautisko laikmetīgās skatuves mākslas festivālu “Homo Novus”, ir pastāvīgi mēģinājis lauzt priekšstatus un aizspriedumus par to, kur, kāds un kas var būt teātris. Festivāla veidotāji jau ilgus gadus ir strādājuši ar daudzveidīgām kopienām un ārpus tradicionālā teātra telpām, tomēr tikai pēdējos četrus gadus šī mērķtiecīgi izvirzīta kā apzināta prioritāte.

Šis būs stāsts par to, kādas pārmaiņas un kādus ieguvumus sniedz stingra nostāja pieejamības jautājumos un kādus soļus iespējams izveikt arī ar ierobežotiem resursiem.

Šajā lekcijā aplūkosim mūsu civilizāciju kā simbiozi starp cilvēku un priekšmetiem. Runāsim par to, cik būtiska ir priekšmetu izmantošana teātrī, lai pievērstos politiski un emocionāli izaicinošām tēmām. Kā mēs varam palikt politiski aktīvi, bet vienlaikus izvairīties no iekrišanas tabu slazdos, izmantojot uz skatuves ne-cilvēku aktierus.
Leļļu teātrī ir senas tradīcijas izteikt aizliegto, piešķirot runātāja balsi ne-cilvēkam. Šajā lekcijā pētīsim, kā šo tradicionālo prasmi var paplašināt ar mūsdienu teātra līdzekļiem. Kā objekts un materiālie naratīvi darbojas kā instrumenti, lai no jauna definētu cilvēces vēsturi, ētiku un vērtības.

Uzstāšanās laikā meklēsim atbildes uz jautājumu par to, kā mainās teātra loma ekoloģiskas krīzes apstākļos, kādi pavērsieni skatītāju apziņā ir iespējami, ja par mākslinieciskajiem līdzekļiem tiek izvēlēta dokumentalitāte un līdzdalība, bet par saturu - stāsti, kuru centrā ir citbūtnes - tie dabas pārstāvji, kas nav cilvēki.
Krista analizēs savu pieredzi, veidojot izrādes, kuru centrā cilvēka un dabas attiecības - "Noktirne", "No tā laika koki vairs nerunā" un "Visi putni skaisti dzied".